“Cilvēks ir nolemts brīvībai”
Žana Pola Sartra slavenais izteikums nav tikai aicinājums pieņemt brīvību, bet arī brīdinājums. Mēs vienmēr esam brīvi izvēlēties, taču daudzi izliekas, ka tā nav. Šo stāvokli Sarts dēvē par “slikto ticību” (fr. mauvaise foi) – pašapmāna formu, kurā cilvēks noliedz savu brīvību, lai izvairītos no atbildības.
Sarts (1943) uzskatīja, ka tā ir apzināta atteikšanās atzīt savu brīvību un eksistenciālo tukšumu. Tā ir bēgšana, apzināta izvairīšanās no izvēles atbildības. Dzīvot sliktajā ticībā nozīmē apzināti maldināt sevi, nevis nezināšanas dēļ, bet gan aktīvi sagrozot realitāti, lai izvairītos no brīvības nastas.
Sliktā ticība ir sava veida meli pašam sev. Izvēles brīvība ir neizbēgama, un jebkurš mēģinājums to noliedzēt ir sliktās ticības izpausme. Tā var izpausties stereotipiskā dzīvesveidā vai situācijā, kad cilvēks vēlas mainīt savu dzīvi, bet nespēj to izdarīt. Dzīvot sliktajā ticībā nozīmē eksistēt kā objekts, nevis kā patiesi brīvs indivīds.
Atrasties sliktajā ticībā nozīmē izlikties pilnīgi bezpalīdzīgam vai, gluži pretēji, pilnīgi brīvam, nespējot pārvarēt dzīves ierobežojumus vai redzot tajos nepārvaramus šķēršļus darbībai. Cilvēks var tēlot, ka ir kaut kas vairāk vai mazāk, nekā viņš patiesībā ir, vai arī pilnībā noliegt savu atbildību par rīcību un izvēlēm. Piemēram, sliktajā ticībā mēs varam uztvert sevi tā, kā mūs uztver citi. Sarts uzskatīja, ka tas nozīmē pārāk lielu piekāpšanos “Citam”, pārāk ciešu identificēšanos ar mūsu “būtību citiem”.
Tomēr, kā norāda Gerijs Koks (2006), “sliktā ticība bieži izskatās pēc pašapmāna, lai gan tā tāda nav”. Viņš iesaka atšķirt slikto ticību no pašapmāna, uzskatot slikto ticību drīzāk par pašnovēršanos, nevis pašapmānu.
Būtībā Sarts izšķir divas cilvēka eksistences puses:
Tās ir mūsu faktiskums un transcendence (jeb brīvība). Sliktā ticība ietver faktiskuma attēlošanu kā transcendenci un transcendences attēlošanu kā faktiskumu. Faktiskuma piemēru Sarts sniedz ar viesmīli, kurš pilnībā upurē savu autentisko es, lai kalpotu klientiem. Viņš runā īpašā manierē un kustas tā, ka būtībā kļūst tikai par viesmīli. Ir brīdis, kad viesmīlis saprot, ka viesmīļa darbs nav ideāls aicinājums, bet viņam tas jāturpina, jo tā ir viņa vienīgā izvēle dzīvē. Šāda eksistence ir tieši pretstats tam, ko Sarts uzskatīja par cilvēka būtību. Viņaprāt, eksistencei ir jābūt pirms būtības.
Un jauna sieviete randiņā iesaistās pašapmānā, vienlaikus esot gan iekārots objekts, gan sapņotāja, nespējot un nevēloties situāciju skaidri atrisināt – “pārejot no faktiskuma uz transcendenci”. Tas viss noved pie secinājuma, ka “es neesmu tas, kas esmu”.
Tādējādi, tāpat kā mēs varam noliegt savu transcendenci, mēs varam arī noliegt savu faktiskumu.
Kā to formulēja Lūiss Gordons (1995): “Sliktā ticība ir izlikšanās, ka mēs neesam tik brīvi, kā esam, vai arī esam brīvāki, nekā patiesībā esam.”
Lai precizētu šīs tēmas, mums vispirms jānošķir maldināšana un pašapmāns. Saskaņā ar Sartu, “meli nozīmē, ka melis pilnībā zina patiesību, kuru viņš slēpj”. Maldināšana būtībā ir vienkārši meli. Savukārt pašapmāns pēc struktūras līdzinās meliem, taču tas attiecas uz apziņas spēju no sevis slēpt savus paša maldināšanas nodomus. Atšķirībā no parastās maldināšanas, pašapmāns pieņem vienotas apziņas esamību – apmānītājam un apmānītajam ir jābūt vienai un tai pašai personai. Šis paradokss ir līdzīgs slavenu “meli” paradoksam (ja melis patiešām melo, tad viņš saka patiesību, kas nozīmē, ka viņš meloja) (Tarskis, 2021).
Pašapmāns nav reducējams uz vienkāršu melošanu sev apzinātā nozīmē.
Interesanti, ka Sarts oponē Freida represijas teorijai, kas nespēj izskaidrot pašapmāna fenomenu. Cilvēks var būt gan apzināts, gan neapzināts par noteiktu domu. Saskaņā ar Sartu, šķiet, ka pašapmāns “dzīvo” nevis dziļi zemapziņas “pagrabos”, bet gan apziņas “bēniņos”.
Sartra skaidrojums par slikto ticību ir vienīgais pašapmāna skaidrojums, kas neizmanto problemātisko apziņas dalīšanas ideju. Sliktā ticība ir faktiskuma un transcendences selektīva apvēršana. Tā nav stāvoklis, bet gan process.
Sliktā ticība cenšas apstiprināt abu jēdzienu identitāti. Nav atšķirības starp apmānītāju un apmānīto. Galarezultātā slikta ticība nekad īsti nedarbojas. Tā ir risks apziņai un pastāvīgs risks bēgt no mūsu faktiskuma.
Piemēram, cilvēks slikta ticībā izvairās no atbildības par savu situāciju, noliedzot, ka tā vispār ir viņa situācija.
Slavenajā Sartra viesmīļa piemērā mēs redzam, ka viņš cenšas būt viesmīlis tādā pašā veidā, kā galds ir galds, un viņam ir svarīgi, lai viņa sniegums pārliecinātu citus. Jo vairāk citi tic, ka viņš nav nekas cits kā viesmīlis, jo vairāk viņš pats sev tic, jo viņš cenšas sevi redzēt tikai no viņu skatpunkta.
Sliktā ticība bieži tiek uzskatīta par neautentisku dzīvi, kas noliedz mūsu brīvību un atbildību. Tomēr ir interesanti, ka tā var arī kalpot kā aizsargmehānisms pret trauksmi, fobijām un pat palīdzēt tikt galā ar realitāti, kā to darīja Skārleta O’Hara filmā “Vējiem līdzi”, sakot: “Es par to domāšu rīt.”
Izmantotā literatūra:
Cox, G. (2006). Sartre: A Guide for the Perplexed. In Continuum eBooks. https://doi.org/10.5040/9781472547484
Freud, S. (1953). The standard edition of the complete psychological works of Sigmund Freud. http://psycnet.apa.org/record/1964-35016-000
Gordon, L. R. (1995). Bad faith and antiblack racism. Choice Reviews Online, 33(01), 33–0228. https://doi.org/10.5860/choice.33-0228
Sartre, J. P. (1943). Being and nothingness. https://dx.doi.org/10.4324/9780203827123
Tarski, A. (2021). The semantic conception of truth and the foundations of semantics. In The MIT Press eBooks. https://doi.org/10.7551/mitpress/12112.003.0026
