Eksistenciālā izolācija un narcisisms

Eksistenciālā izolācija un narcisms, lai gan atšķiras savos pamatdefinīcijās, savijas intriģējošos veidos, kas izgaismo cilvēka psihi un mūsu iedzimto vajadzību pēc saiknes. Eksistenciālā izolācija dziļi skar mūsu vientulības pieredzi ne tikai fiziskajā, bet arī emocionālajā un kognitīvajā līmenī. Tā ietver dziļu atsvešinātības sajūtu no citiem, kas dažkārt saglabājas pat šķietami piepildītās attiecībās. Kā to precīzi norādīja Jāloms (Yalom, 1980), tā atspoguļo plaisu starp indivīdu un pasauli – bezdibeni, kas nereti pastāv pat tad, ja esam ieskauti mīļoto cilvēku lokā.

Savukārt narcisms izpaužas kā pastiprināta koncentrēšanās uz savām vēlmēm un ambīcijām. Kā apraksta Kempbels un Millers (Campbell & Miller, 2011), tas ietver paaugstinātu pašvērtējumu, tiesiskuma sajūtu un empātijas trūkumu. Turklāt cilvēki ar narcistiskām tendencēm bieži meklē apkārtējo apbrīnu un apstiprinājumu (Morf & Rhodewalt, 2001).

Ņemot vērā cilvēka iedzimto vēlmi piederēt un izveidot saiknes, nav pārsteidzoši, ka šīs divas parādības var savstarpēji saistīties. Individu, kurš cīnās ar eksistenciālās izolācijas smagumu, var novest pie narcistiskām tendencēm kā mēģinājuma aizpildīt šo atsvešinātības plaisu. Savukārt tie, kuri pārmērīgi iegrimst narcismā, var kļūt izolēti nespējas dēļ redzēt tālāk par savām vajadzībām.

Šis raksts analizēs sarežģīto mijiedarbību starp eksistenciālo izolāciju un narcismu, uzsverot to daudzdimensionālo dinamiku, kur viena parādība var pastiprināt otru. Izmantojot eksistenciālās un psiholoģiskās pieejas, mēs pētīsim šo stāvokļu izcelsmi un sekas, noslēdzot diskusiju ar to, kā eksistenciālā terapija var sniegt cerību un risinājumu.

Eksistenciālās izolācijas jēdziens

Eksistenciālā izolācija kā koncepts ir rūpīgi analizēts gan filozofiski, gan empīriski. Kā to apraksta Jāloms (Yalom, 1980), izolācija nav vienveidīga pieredze – tai ir dažādi aspekti. Viņš to iedala trīs veidos:

Interpersonālā izolācija – rodas no sociālo attiecību trūkuma.
Intrapersonālā izolācija – saistīta ar iekšējo fragmentāciju pašā indivīdā.
Eksistenciālā izolācija – izpaužas kā dziļa vientulības sajūta, ko nosaka uzskats, ka mūsu pieredze ir unikāla un citi to nespēj pilnībā izprast.

Heideggers (Heidegger, 1962) savā filozofiskajā skatījumā apraksta cilvēka eksistenci kā “iemestu pasaulē” – stāvokli, kas raksturo “iemestību” (Geworfenheit). Mēs atrodamies realitātē, kuru neesam izvēlējušies, un esam spiesti saskarties ar savas mirstības un ierobežotības patiesību. Šī atklāsme, pēc Haidigera domām, var radīt dziļu eksistenciālās izolācijas sajūtu. Viņaprāt, šis vientulības stāvoklis nav nejaušība, bet gan neatņemama mūsu eksistences sastāvdaļa. Pieņemot savu “iemestību“, mēs varam iegūt dziļāku izpratni par savu vietu pasaulē un attiecībām ar citiem.

Sartrs (Sartre, 2003) piedāvā nedaudz atšķirīgu skatījumu, postulējot, ka pati cilvēka brīvība var būt izolējoša. Katra mūsu izvēle, kas tiek veikta neatkarīgi un individuāli, nes sev līdzi sekas un atbildību. Šī iedzimtā brīvība, apvienojumā ar mūsu nespēju pilnībā izprast citu cilvēku iekšējo pasauli, rada šķērsli. Sartrs šo stāvokli dēvē par “fakticitāti” (facticity), kas var izraisīt atsvešinātības un vientulības sajūtu. Tomēr Sartre ticēja, ka pat šajā izolācijā iespējams atrast nozīmi – dzīvojot autentiski un pieņemot savas izvēles.

No empīriskā skatpunkta jaunākie pētījumi, piemēram, Pinela, Longa, Mērdoka un Helma (Pinel, Long, Murdoch & Helm, 2017) veiktais darbs, uzsver eksistenciālās izolācijas subjektīvo dabu. Viņi norāda, ka tās intensitāte un biežums atšķiras dažādiem cilvēkiem. Turklāt noteikti personības faktori, piemēram, narcisms, var ietekmēt to, kā indivīds piedzīvo šo dziļo vientulību.

Eksistenciāls skatījums uz narcismu

Eksistenciālisma centrā atrodas pārliecība, ka cilvēki paši izveido savu dzīves jēgu un nozīmi. Šī autonomija, lai gan dod spēku, vienlaikus rada arī eksistenciālu trauksmi, liekot veikt izvēles bez kosmiskas vadlīnijas. Šajā kontekstā narcisms var kļūt par patvērumu, pastiprinot pašvērtējumu, lai izvairītos no eksistenciālā diskomforta (Heidegers, 1962; Mejs, 1958; Sartrs, 2003).

Mārtiņš Heidegers (Heidegger, 1962) uzsvēra, cik svarīgi ir cilvēkiem saskarties ar savu eksistenci un uzņemties atbildību par savām darbībām, lai dzīve iegūtu nozīmi. Runājot par “Dasein“, jeb cilvēka esības stāvokli pasaulē, viņš norādīja, ka narcisms ļauj izvairīties no šīs konfrontācijas, ieslēdzot indivīdu pašattēla slazdā. Heideggers raksta: “Dasein vienmēr saprot sevi caur savu eksistenci – caur savām iespējām: būt pašam vai nebūt pašam” (Heidegger, 1962, 33. lpp.). Šis apgalvojums, manuprāt, atspoguļo cilvēka ceļu uz pašizpratni, uzsverot sevis iesaistīšanos dzīvē. Pretstatā tam, narcisms kavē autentiskumu un patiesu dzīves jēgas izpratni.

Sartra filozofija sniedz vēl lielāku skaidrību. Viņš runā par “slikto ticību” (mauvaise foi – franc.) kā stāvokli, kurā cilvēki, izmantojot pašapmānu, izvairās no atbildības, ko nes viņu iedzimtā brīvība. Šeit narcisms izpaužas kā “sliktās ticības” forma, ļaujot indivīdiem paslēpties aiz idealizēta pašattēla, izvairoties no patiesiem eksistenciāliem izaicinājumiem.

Lai gan eksistenciālie domātāji atzīst narcismu kā cilvēka tieksmi—varbūt kā mūsu dzīves jēgas meklējumu blakusproduktu—tas netiek uzskatīts par viennozīmīgi pozitīvu parādību (Shaw, 2000; van Deurzen-Smith, 2000; Yalom, 1980). Tā kā narcisms savijas caur dažādiem mūsu eksistences aspektiem—bioloģiskajā, psiholoģiskajā un kultūras līmenī (van Deurzen-Smith, 2000)—tas ir neapšaubāmi būtiska mūsu dzīves daļa. Tomēr ir vērts atzīmēt, ka cilvēki dažkārt var izrādīt tādas īpašības kā pārspīlēta tiesiskuma sajūta, ekspluatācija vai empātijas trūkums.

Lai izprastu cilvēka eksistenciālās dabas sarežģīto dabu, kā norāda van Deurzen-Smith (2000), ir svarīgi izpētīt cilvēka dzīves dažādās dimensijas—fizisko, personīgo, sociālo un garīgo—un to savstarpējās sakarības. Ņemot vērā narcisma visuresamību, tas neapšaubāmi ir jāizpēta visos šajos eksistenciālajos līmeņos.

Eksistenciālās izolācijas un narcisma saikne

Cilvēka dzīves ceļā mēs saskaramies ar eksistenciālu paradoksu: lai gan piedzimstam un aizejam no šīs pasaules vieni, mūsu dziļākās ilgas tiecas pēc saiknes ar citiem. Šī būtiskā disonanse bieži mudina cilvēkus prioritizēt pašapliecināšanos, reizēm uz citu rēķina vai caur mēģinājumiem saplūst ar kolektīvu.

Narcistiskiem indivīdiem pašattēls nereti tiek uztverts caur šaurām prizmu lēcām – varas, ievainojamības vai nepārtrauktas apstiprinājuma alkas. Šāda ierobežota pašuztvere kavē patiesu pašapzināšanos un pastiprina eksistenciālās atsvešinātības sajūtu. Jāņem vērā, ka, lai gan katrs indivīds saskaras ar eksistenciālās vientulības izjūtu, tās dziļums un ietekme katram var atšķirties (atsaucoties uz Thompson, 2015, un Yalom, 1980).

Pastāv vairāki specifiski faktori, kas pastiprina narcistisko indivīdu izteikto izolētību:

1. Kontroles taktikas – Vēlme pēc pastāvīgas apstiprināšanas nereti liek izmantot kontrolējošu uzvedību, kas grauj uzticību un noved pie attiecību atsvešinātības.
2. Empātijas plaisa – Izteikts empātijas trūkums ierobežo spēju izprast un sajusties līdz ar citiem, tādējādi padziļinot atstumtības sajūtu.
3. Nebeidzama apstiprinājuma meklēšana – Nepārtraukta vajadzība pēc ārēja novērtējuma bieži vien atstāj indivīdu emocionāli tukšu, pat ja tas ir apkārtējo ielenkumā, liedzot patiesu cilvēku tuvību.
4. Īslaicīga gandarījuma izjūta – Sasniegumi un panākumi rada tikai pārejošu piepildījumu, pēc kura seko atgriešanās pie tukšuma sajūtas.
5. Neefektīvi pārvarēšanas mehānismi – Narcisti bieži izmanto izvairīšanās stratēģijas, emocionālo noslēgtību un pārspīlētu pašapsēstību, kas tikai pastiprina viņu izolētību.

Eksistenciālās vientulības un narcisma sarežģītā savstarpējā mijiedarbība rada noslēgtu loku. Pastāvīgā atsvešinātības sajūta, kas savienojas ar eksistenciālo vakuumu, pastiprina nepieciešamību pēc ārēja apstiprinājuma. Šo dinamiku sarežģītais raksturs padara narcissistiskus indivīdus īpaši pakļautus dziļākai eksistenciālās vientulības pieredzei nekā lielākajai daļai cilvēku.

Nozīme terapijas praksē

Cilvēka dzīves ceļš ir caurvīts ar eksistenciālās izolācijas un narcisma izpausmēm. Eksistenciālajā terapijā šie nav tikai teorētiski jēdzieni, bet gan būtiskas cilvēka pieredzes, kas veido dažādus psiholoģiskus izaicinājumus. Izpratne par šo fenomenu niansēm ir būtiska terapeitiem, kuri vēlas dziļāk ielūkoties klientu iekšējās cīņās.

Eksistenciālās izolācijas un narcisma sarežģītā mijiedarbība piedāvā terapeitiski nozīmīgu prizmu, caur kuru iespējams atklāt klienta grūtību saknes. Eksistenciālās terapijas centrā atrodas centieni veicināt autentiskas cilvēku attiecības un attīstīt padziļinātu pašapzināšanos. Palīdzot klientiem atklāt savu patieso būtību un dzīves jēgpilnās dimensijas, eksistenciālie terapeiti var veicināt atsvešinātības un pašaizliedzības cikla mazināšanu. Šajā jomā ievērojami pētnieki, piemēram, Van Deurzen (2002), Jāloms (Yalom, 1980) un Mejs (May, 1958), ir uzsvēruši šādas terapeitiskas pieejas būtisko ietekmi.

Eksistenciālās terapijas pamatā ir atziņa par dzīves neizbēgamajām eksistenciālajām patiesībām: mirstību, brīvības smagumu, iedzimtu izolāciju un potenciālo jēgas trūkumu (Yalom, 1980). Šajā kontekstā narcisms bieži kalpo kā psiholoģisks aizsargmehānisms pret šīm sarežģītajām realitātēm. Caur terapeitisku izpēti indivīdi var atklāt savu narcistisko tieksmju saknes un attīstīt dziļāku izpratni par sevi.

Lai mazinātu eksistenciālo izolāciju un narcistiskos modeļus, “Es-Tu” attiecību pieeja, kuru konceptualizējis Martins Būbers (Buber, 2008), var būt īpaši noderīga. Šī terapeitiskā metode uzsver savstarpīgumu un autentiskumu cilvēku mijiedarbībā. Koncentrējoties uz šiem principiem, terapeiti var mudināt uz pašrefleksiju, personīgo atbildību un empātijas attīstību. Eksistenciālās atsvešinātības pārvarēšanai būtiska ir atziņa par patiesu cilvēku saikņu vērtību, kas var palīdzēt veidot dziļākas un jēgpilnākas attiecības, mazinot atsvešinātības sajūtu.

Darbs ar narcistiskiem uzvedības modeļiem caur autentisku un savstarpēji bagātinošu attiecību veidošanu var pavērt ceļu uz pašanalīzi. Šī introspektīvā izpēte ļauj indivīdiem izprast savu pašaizliedzīgo uzvedību sekas un attīstīt jaunu skatījumu uz attiecībām, kas balstītas uz patiesumu un savstarpēju cieņu.

Ir acīmredzams, ka eksistenciālā terapija, kas sakņojas eksistenciālajā filozofijā, sniedz iespēju indivīdiem ar narcistiskiem raksturlielumiem izpētīt savu pašizpratni un starppersonu attiecības dziļāk. Šī pieeja palīdz atklāt autentisku “es” un veidot skaidrākus personīgos vērtību orientierus. Eksistenciālā terapija piedāvā visaptverošu skatījumu uz narcisma izpausmēm, mudinot klientus pieņemt personīgo atbildību un vairs neuzlūkot savas problēmas tikai kā ārēju faktoru sekas.

Secinājums

Eksistenciālās izolācijas un narcisma mijiedarbība ir sarežģīta un dziļi iesakņojusies cilvēka eksistences audumā. Kamēr eksistenciālā izolācija izriet no mūsu vientuļā ceļa šajā pasaulē, mūsu dzīves pieredze ir caurvīta ar unikāliem skatpunktiem un personiskajiem pārdzīvojumiem. Paralēli narcisms, kas izpaužas kā grandiozitāte, empātijas trūkums un nepārtrauktas apstiprinājuma alkas, atstāj savu unikālo nospiedumu starppersonu attiecībās.

Pastāv dinamisks mijiedarbības lauks starp šīm parādībām: daļai cilvēku narcisms var kļūt par tiltu pār eksistenciālās izolācijas plaisu, kalpojot kā aizsargs pret dziļāku atsvešinātību un tukšuma sajūtu. Tajā pašā laikā narcissistiskā personība var viegli iesprūst vientulības ciklā, kurā pašcentrētība kļūst par šķērsli patiesām cilvēku saiknēm.

Eksistenciālās terapijas ietvaros šī pieeja piedāvā ceļu, kā izprast un samierināt šos izaicinājumus. Veicinot ilgstošas un autentiskas attiecības, izpētot narcistiskās uzvedības saknes un drosmīgi konfrontējot dzīves eksistenciālās realitātes, šī terapijas metode palīdz indivīdiem virzīties uz stabilāku, saistītāku un jēgpilnāku eksistenci.

Atsauces

Baumeister, R. F., & Vohs, K. D. (2001). Narcissism as Addiction to Esteem. Psychological Inquiry, 12(4), 206–210. http://www.jstor.org/stable/1449473
Buber, M. (2008). I and Thou. Howard Books.
Campbell, W. K., & Miller, J. D. (Eds.). (2011). The handbook of narcissism and narcissistic personality disorder: Theoretical approaches, empirical findings, and treatments. John Wiley & Sons, Inc.. https://doi.org/10.1002/9781118093108
Heidegger M. Macquarrie J. & Robinson E. (1962). Being and time (1st English). Blackwell.
May, R. (1958). Man’s search for himself. W.W. Norton & Company
Morf, C. C., & Rhodewalt, F. (2001). Unraveling the paradoxes of nar- cissism: A dynamic self-regulatory processing model. Psychologi- cal Inquiry, 12, 177–196. doi:10.1207/S15327965PLI1204_1
Pinel, Elizabeth & Long, Anson & Murdoch, Erin & Helm, Peter. (2017). A prisoner of one’s own mind: Identifying and understanding existential isolation. Personality and Individual Differences. 105. 54-63. 10.1016/j.paid.2016.09.024.
Raskin, R., & Terry, H. (1988). A Principal-Components Analysis of the Narcissistic Personality Inventory and Further Evidence of Its Construct Validity. Journal of Personality and Social Psychology, 54, 890-902. http://dx.doi.org/10.1037/0022-3514.54.5.890
Robins, R. W., & Beer, J. S. (2001). Positive illusions about the self: Short-term benefits and long-term costs. Journal of Personality and Social Psychology, 80(2), 340–352. https://doi.org/10.1037/0022-3514.80.2.340
Sartre, J.-P. (2003). Being and nothingness (H. E. Barnes, Trans.; 2nd ed.). Routledge.
Shaw J. A. (2000). Narcissism as a motivational structure: the problem of personal significance. Psychiatry, 63(3), 219–230. https://doi.org/10.1080/00332747.2000.11024914
Thompson, Merlin. (2015). Authenticity in Education: From Narcissism and Freedom to the Messy Interplay of Self-Exploration and Acceptable Tension. Studies in Philosophy and Education. 34. 10.1007/s11217-015-9459-2.
Twenge, J. M., & Campbell, W. K. (2009). The narcissism epidemic: Living in the age of entitlement. Free Press.
van Deurzen-Smith, E. (2000). Everyday mysteries: Existential dimensions of psychotherapy. New York: Routledge.
Yalom, I., (1980). Existential psychotherapy. New York, NY: Basic books.

Share

Leave a Reply