Pagājušajā nedēļā mēs atzīmējām Viktora Emīla Frankla 120. dzimšanas dienu — cilvēka, kura darbs, dzīve un pārciestās grūtības turpina pārdefinēt jēgas, dziedināšanas, cilvēka gribas un brīvības izpratni.
Viņš bija daudz kas — psihiatrs, Holokausta izdzīvojušais, domātājs, terapeits, taču man viņš ir arī kaut kas personīgāks. Dažkārt izjūtu dīvainu tuvību ar viņu, it kā vecvecāku gars būtu vienmēr klātesošs. Viņa pieredze sasaucas ar to, ko nesu savā ģimenes vēsturē — izdzīvošanas un zaudējumu stāsti Holokausta laikā. Daļa manu radinieku pārcieta geto un nometnes; citiem neizdevās izdzīvot.
Par Holokaustu, tā upuriem un izdzīvojušajiem ir sarakstīts daudz grāmatu un stāstu. Tomēr man tieši Viktora Frankla slavenākais darbs “Cilvēks jēgas meklējumos” (1946) izceļas uz pārējo fona. Tā nav tikai viņa personīgā pieredze un subjektīvais skatījums kā upurim, bet arī mēģinājums objektīvi, kā pētniekam no iekšienes, izzināt un analizēt šos šausminošos notikumus. Šī grāmata ļāva man iedomāties, ko varētu būt pārdzīvojis mans vectēvs, un vēl svarīgāk — kas viņam varēja palīdzēt turēties pie dzīvības.
Tā ir unikāla cilvēka pieredze — cilvēka, kurš ne tikai izdzīvoja, bet arī palīdzēja citiem noturēties un izturēt to, ko Karls Jasperss nosauca par “robežsituācijām”. Es nekad neuzzināšu, pie kādas tieši jēgas viņš turējās. Bet Frankls palīdzēja man ticēt, ka tāda jēga pastāvēja.
Psihoterapija ar cilvēcīgu seju
Viktors Frankls, dzimis Vīnē 1905. gadā, tika dziļi ietekmēts tādu domātāju kā Nīčes, Freida, Adlera un Makša Šēlera idejām, taču viņa paša dzīves ceļš aizveda turp, kur neviena teorija nespēja sagatavot. Viņš izdzīvoja četras koncentrācijas nometnes, zaudējot vecākus, brāli un sievu. No šīm posta ainām viņš paveica ko neparastu: viņš nenovērsās.
Gluži pretēji, viņš ielūkojās bezdibenī un uzdeva jautājumu: vai dzīvei šeit joprojām var būt jēga? Viņa atbilde bija – jā. Un tieši šī pārliecība kļuva par logoterapijas pamatu — to, ko viņš sauca par “psihoterapiju ar cilvēcīgu seju”.
Frankls ticēja, ka pat saskaroties ar sāpēm, vainu un nāvi — to, ko viņš dēvēja par “traģisko triādi” — cilvēkam joprojām saglabājas brīvība izvēlēties savu attieksmi. Viņaprāt, jēgas meklējumi ir cilvēka galvenais dzinulis — ne bauda (Freids), ne vara (Adlers), bet tieši jēga.
Viņa veidi, kā atrast jēgu
Aktīvā dzīvē cilvēks sevi realizē caur radošu darbu, savukārt mierīgā dzīves posmā — caur mākslas un dabas baudījumu. Tomēr pastāv apstākļi, kuros cilvēks tiek atņemts gan radīšanas, gan baudīšanas iespējas. Ciešanas un nāve piešķir dzīvei pilnību.
Frankls identificēja trīs galvenos ceļus uz jēgu jeb “Hauptstraßen zum Sinn” (galvenās jēgas šosejas):
– Radošās vērtības (Schöpferische Werte) — caur darbu, mākslu un ieguldījumu sabiedrībā.
– Pieredzes vērtības (Erlebniswerte) — caur mīlestību, skaistumu un saikni ar dabu..
– Attieksmes vērtības (Einstellungswerte) — caur to, kā mēs reaģējam uz neizbēgamām ciešanām..
Tieši šis pēdējais — attieksmes vērtības — man atsaucas visvairāk. Pat situācijās, kuras nav mūsu kontrolē, mums vienmēr saglabājas izvēles brīvība — kā reaģēt. Ar drosmīgu vai cerības pilnu attieksmi cilvēks var atrast jēgu pat ciešanās. Ja mēs nevaram mainīt situāciju, mums tiek uzdots izaicinājums mainīt pašiem sevi.
Frankls rakstīja:
“Kad cilvēks saprot, ka viņa liktenis ir ciest, viņam jāpieņem šīs ciešanas kā savs uzdevums — savs vienīgais un unikālais uzdevums. Viņam jāapzinās, ka pat ciešanās viņš ir unikāls un viens pats visumā. Neviens nevar viņu atbrīvot no šīm ciešanām vai ciest viņa vietā. Viņa unikālā iespēja slēpjas tajā, kā viņš nes savu nastu.”
Pēc Frankla domām, ne tikai ciešanām un nāvei piemīt jēga, bet arī — ja dzīvei vispār ir kāda jēga, tad ciešanām ir jābūt daļai no tās.
Pat vistumšākajos apstākļos, kad vairs neko nevar darīt, mēs joprojām varam atrast jēgu tajā, kā mēs panesam to, kas jāpanes. Runa nav par ciešanu idealizēšanu vai glorificēšanu, bet gan par to, lai tās mūs neiztukšotu.
Jēga kā pretestība
Frankla pieeja nebija pasīva. Viņš spēja būt mērķtiecīgs, kad tas bija nepieciešams, reizēm pat paradoxāls. Viņš bieži mudināja pacientus dzīvot tā, it kā viņi dzīvotu otro reizi — šoreiz izvēloties gudrāk.
Viņš izmantoja tādas tehnikas kā paradoksālā intence (pacienta aicināšana pārspīlēt savus bailes raisošos simptomus) un derefleksija (uzmanības novēršana no problēmām uz jēgu).
Tāpat viņš ticēja garīgās stūrgalvības spēkam — spējai atteikties ļaut ciešanām atņemt mums cilvēcisko cieņu.
Franklu dažkārt kritizēja par to, ka viņš savos rakstos nepievēršas savas ebreju identitātes akcentēšanai. Uz to viņš atbildēja: viņš nevēlējās izmantot savu ebreju izcelsmi kā kapitālu. Tā vietā viņš rakstīja no universālas cilvēces perspektīvas, izvēloties jēgu pār identitātes politiku.
Ko Frankls man iemācīja
Pirmo reizi ar Franklu sastapos studējot psiholoģiju — viņa vārds, teorijas, klātbūtne viņa rakstos. Taču tikai daudz vēlāk, smagākā dzīves posmā, grāmata ““Cilvēks jēgas meklējumos” patiesi mani sasniedza. Es to ne tikai izlasīju — es uz to balstījos. Un tā mani noturēja.
Kas mani visvairāk pārsteidza, nebija tikai tas, ko viņš bija pārcietis, bet tas, kā viņš uz to reaģēja. Skaidrība. Iekšēja stabilitāte. Neatlaidīga atteikšanās ļaut ārējai postažai noteikt viņa iekšējo pasauli. Viņš man parādīja, ka pat tad, kad viss tiek atņemts — mājas, ģimene, brīvība, nākotne —, mums joprojām paliek brīvība izvēlēties savu attieksmi. Mēs joprojām esam atbildīgi par to, kā nesam to, kas vēl palicis.
Šī pārliecība mani stiprināja klusā, bet paliekošā veidā. Tā piešķīra formu kaut kam, ko tajā laikā vēl nemācēju nosaukt vārdā — cieņas sajūtai, kura balstās nevis panākumos, bet klātbūtnē.
Gēte reiz teica:
“Ja mēs uztveram cilvēku tādu, kāds viņš ir, mēs viņu padarām sliktāku. Ja mēs uztveram viņu tādu, kādam viņam vajadzētu būt, mēs palīdzam viņam kļūt par to, kas viņš var būt.”
Frankls šo dzīvoja. Viņš redzēja ne tikai to, kas cilvēki bija, bet arī to, par ko viņi varēja kļūt — pat drupās. Viņa skatījums veido arī manu izpratni par cilvēkiem. Un pat tad, kad esmu vīlies vai sarūgtināts, es cenšos noticēt — citos un, varbūt piesardzīgāk, arī pats sev.
Ciešanas un Piepildījums
Frankls apgalvoja, ka ciešanas un nāve neiznīcina dzīvi — tās to piepilda. Tāpat kā dienai nepieciešama nakts, vasarai — ziema, arī dzīvei ir nepieciešamas robežas, lai tā būtu pilnīga.
Viņš rakstīja:
“Ciešanas pārstāj būt ciešanas tajā brīdī, kad tās iegūst jēgu, piemēram, upurēšanās jēgu.”
Pat vissmagākajos, varbūt pat bezcerīgākajos apstākļos, kad vairs nav iespējams izpausties ar darbību, kad vienīgā atlikusī iespēja ir ciešanas — arī tad cilvēks spēj sevi atjaunot, caur atmiņām un priekšstatu par saviem tuvākajiem. Ciešanas gūst savu triumfu, kad tās atnes iekšēju uzvaru.
Pat tad, kad cilvēks tiek atņemts brīvība, mājas, ģimene un nākotne, viņam joprojām paliek izvēle.
Izvēle — atcerēties mīļoto cilvēku.
Izvēle — izturēt ar cieņu.
Izvēle — turpināt iet tālāk.
Nesot to tālāk
Nē, es nekad neesmu pieredzējis to, ko piedzīvoja Frankls. Taču, tāpat kā ikviens, esmu sastapies ar tumšiem dzīves brīžiem un pazīstu to sāpi, kas rodas, uzdodot sev jautājumu: “Ko tagad?” Šajos brīžos manī atbalsojas Frankla jautājums:
Ko dzīve tagad sagaida no manis?
Šis jautājums velk mani uz priekšu. Tas savieno mani ar citiem. Tas uzliek man atbildību — par manu ģimeni, manu darbu, manām izvēlēm. Tas palīdz man nekrist vienaldzībā.
Frankls atgādina: jēga vienmēr ir klātesoša — tā nav dota, bet gan jāatrod un jāizveido pašam.
Noslēguma domas
Frankla mācība man atgādina, ka iekšējā dzīve nav pasīva. Mēs neesam savu apstākļu varā. Mūsu brīvība slēpjas mūsu atbildē — tajā, kā mēs turam sevi un citus cauri tumsai.
Es ticu, ka iekšēji un garīgi cilvēks var būt stiprāks par ārējiem apstākļiem. Cilvēks vienmēr un visur sastopas ar šķēršļiem un stājas pretī liktenim, un šī pretošanās ļauj viņam pārvērst ciešanas par iekšēju sasniegumu.
Mūsu dzīve ir unikāla un neatkārtojama. Tā nepārtraukti mainās. Ir diena, un ir nakts. Ir vasara, un ir ziema. Ir grūti laiki un labi laiki. Tāpēc es zinu — pastāvīgi tumši laiki nepastāv. Jā, tie var ilgt ilgi, bet reiz pienāks arī saullēkts.
Atzīmējot viņa 120. dzimšanas dienu, es turu šo domu cieši pie sirds. Es izvēlos ticēt cilvēkiem. Ticēt jēgai. Ticēt klusajam spēkam, kas rodas no izvēles — no tā, par ko kļūstam, pat tad, kad pasaule šķiet nepanesama.
