“Empātija ir svešas apziņas pieredze kopumā.”
— Edīte Šteina
Pārdomas par empātiju, ļaunumu, morālajām izmaksām, ko rada novēršanās, un to, kā cerība sākas, kad mēs ieraugām otru.
Kaut kur starp 1942. gada augustu un 1943. gada maiju cilvēkus nolaida tvertnēs ar ledainu ūdeni Dahavas koncentrācijas nometnē. Viņi nebija karavīri. Viņi nebija brīvprātīgie. Tie bija ieslodzītie — krievi, ebreji, politiskie disidenti —, kuriem bija atņemti vārdi un identitāte, un kuri tika iegremdēti ledū tā sauktā zinātniskā pētījuma vārdā par hipotermiju.
Daži bija pie samaņas, daži — narkozi saņēmuši. Citi — nē. Viņiem tika solīts — par vieglākiem sodiem, par izdzīvošanu. Lielākā daļa solījumu tika lauzti. Daudzi vairs nekad nerunāja. Visi bija uzskatīti par izmantojamiem.
Mērķis? Noskaidrot, cik ilgi cilvēka ķermenis spēj izdzīvot Ziemeļjūrā, lai varētu glābt vācu pilotus.
Tas bija, it kā, efektivitātes vārdā.
Mēs bieži iztēlojamies ļaunumu kā briesmoņus. Vīriešus, kas puto no naida, kuru acis deg ideoloģijā. Bet patiesība ir vēl biedējošāka. Cilvēki, kuri veica šos eksperimentus, bija zinātnieki. Ārsti. Profesionāļi. Izglītoti. Birokrāti. Parasti.
Hanna Ārente, atspoguļojot Ādolfa Eihmana tiesu 1961. gadā grāmatā “Eihmanis Jeruzalemē”, viņu neaprakstīja kā briesmoni, bet kā biedējoši parastu — viņš bija tas, ko viņa nosauca par “ļaunuma banalitāti”.
Hannu Ārenti nepārsteidza viņa nežēlība, bet gan tukšums. Eihmanis — viens no Holokausta galvenajiem organizatoriem — bija uzraudzījis miljoniem ebreju deportāciju uz nāvi vācu okupētajos Austrumos. Un tomēr viņš runāja klišejās. Viņš kārtoja dokumentus. Izpildīja rīkojumus. Nekas vairāk.
Viņš nebija, kā rakstīja Ārente, ļauns dēmons, bet vienkārši ierēdnis, kurš bija pārstājis domāt — un varbūt vēl būtiskāk — pārstājis just.
Ne naids, bet tukšums. Ne vardarbība, bet iekšēja neesamība.
Empātija neizgāzās vienā brīdī. Tā tika izjaukta klusi, pa gabaliņam.
Un tieši tas, iespējams, ir visspocīgākais.
Zūdošā seja
Bet kas īsti ir empātija? Kembridžas vārdnīca (Cambridge Dictionary) to definē kā “spēju izjust kāda cita jūtas vai pieredzi, iedomājoties sevi šī cilvēka vietā.”
Taču empātija ir kas vairāk par iztēli. Tā ir klātbūtne. Tā ir darbība, kurā mēs ieraugām otru cilvēku nevis kā objektu vai uzdevumu, bet kā veselu pasauli — ar viņa bailēm, cerībām un sāpēm.
Filozofe Edīte Šteina, dzimusi vācu ebreju ģimenē, vēlāk kļuva par karmelītu mūķeni un tika nogalināta Aušvicas koncentrācijas nometnē. Savā 1917. gada disertācijā Par empātijas problēmu viņa apgalvoja, ka empātija nav teorija vai iztēles akts, bet atsevišķs pieredzes veids — ceļš, kā iepazīt cita cilvēka emocionālo dzīvi, vienlaikus saglabājot viņa citādību.
Šteinai empātija bija tieša sastapšanās ar otra klātbūtni — nevis kā atspulgu, bet kā dzīvību, kas nav mūsējā. Viņasprāt, tieši tas ļauj mums palikt cilvēciskiem, esot vienam otra tuvumā.
Taču šī klātbūtne ir trausla.
Neirozinātnieks Simons Baron-Kohens (Simon Baron-Cohen) savā grāmatā Nulles pakāpes empātija (2011) raksta, ka brīdī, kad mēs kādu uztveram kā objektu, empātija tiek izslēgta. Viņš empātiju aplūko caur klīnisku prizmu un izšķir divus veidus:
Kognitīvo empātiju — spēju iztēloties otra skatpunktu
Afektīvo empātiju — spēju rūpēties un just līdzi
Cilvēkiem ar psihopātiju bieži piemīt pirmais, bet trūkst otra. Viņi zina, ko tu jūti. Viņi vienkārši par to nerūpējas.
Baron-Kohens arī uzsver, ka jebkura bezdomīga vai cietsirdīga rīcība sakņojas cita cilvēka dehumanizēšanā — kad otrs kļūst par lietu.
Piemēram, bēdīgi slavenais Teds Bandijs, kurš brīvprātīgi strādāja pašnāvību novēršanas palīdzības līnijā, vienlaikus slepeni nogalinot desmitiem sieviešu, gandrīz noteikti bija apveltīts ar augstu kognitīvo empātiju. Tā viņš manipulēja ar saviem upuriem. Taču viņam trūka afektīvās empātijas — tās iekšējās morālās bremzes, kas padara izmantošanu nepanesamu.
Savukārt cilvēki ar autismu var saskarties ar grūtībām kognitīvajā empātijā, bet bieži izjūt dziļu emocionālu līdzi jūtu. Kad kāds cieš, viņi cieš līdz ar viņu.
Tādējādi empātija nav viens noteikts rakstura īpašības elements, bet gan smalka ekosistēma — tā, ko veido bioloģija, pieredze, traumas un konteksts.
Un to var arī izjaukt.
Kad empātija izzūd: trīs ceļi tās erozijai
Empātija neizzūd vienā mirklī. Tā sairst — reizēm klusi — virknes izmaiņu uztverē, vidē un valodā. Šeit vēlos pārdomāt trīs veidus, kā empātija tiek iznīcināta: autoritate, vide un retorika.
1. Paklausība autoritātei: Pavēles kā mierinājums
Norimbergas tiesā daudzi nacistiskie ierēdņi sniedza satraucoši vienveidīgu aizstāvību: “Mēs vienkārši izpildījām pavēles.” Šie vārdi biedēja ne jau tādēļ, ka bija šokējoši, bet tieši tādēļ, ka bija tik ikdienišķi. Atbildība tika deleģēta, sirdsapziņa — apturēta. Morālais kompass tika pakāpeniski nodots formas tērpam un protokolam.
Gandrīz divas desmitgades vēlāk, 1961. gadā, psihologs Stenlijs Milgrams (Stanley Milgram) Jeilas universitātē (Yale) veica savu nu jau bēdīgi slaveno eksperimentu. Viņš pierādīja, ka parasti cilvēki autoritātes spiediena ietekmē bija gatavi pielietot (viņuprāt) letālu elektrošoku svešiniekiem. Vīrietim baltā halātā pavēlot, viņi soli pa solim palielināja spriegumu. Saņēmējs — aktieris — kliedza, pretojās, tad apklusa. Daudzi turpināja. Ne aiz naida. Redzami satraukti, bet paklausīgi. Viņi nebija sadisti. Viņi bija, kā secināja Milgrams, biedējoši normāli.
Šādās situācijās empātija nepazūd — tā tiek nomākta. Pārklāta ar ārēju apstiprinājumu vilni. Autoritātes klātbūtne piedāvā psiholoģisku patvērumu no nepanesamās atziņas: “Es esmu atbildīgs.”
2. Situatīvie spēki: Lomas maska
1971.gadā Filips Zimbardo izveidoja simulētu cietumu Stenfordas universitātes pagrabstāvā. Parasti jaunieši tika nejauši sadalīti “sargu” un “ieslodzīto” lomās. Eksperiments bija paredzēts divām nedēļām. Tas tika pārtraukts pēc sešām dienām.
Notikušais bija dziļi satraucošs. Sargi, iegrimstot savās lomās, kļuva arvien cietsirdīgāki. Ieslodzītie, atņemtiem izvēles tiesībām, sāka internalizēt savu pazemojumu.
Zimbardo pierādīja, ka vide un gaidas ne tikai ietekmē uzvedību — tās to nosaka. Mēs ne tikai pielāgojamies tam, kas no mums tiek prasīts, bet arī tam, ko uzskatām par sagaidāmu.
Šādā vidē empātija nepazūd. Tā tiek novirzīta — apslēpta zem tērpa, apstākļiem un uzvedības lomas. Mēs pārstājam redzēt otru kā cilvēku un sākam spēlēt lomu, kurā viņa ciešanas kļūst par ainas sastāvdaļu.
3. Dehumanizējoša valoda: Vārdi, kas nogalina
Empātija mirst ne tikai caur vardarbību, bet arī caur valodu. Un valoda nekad nav neitrāla. Tā ir lēca, rāmis — un reizēm ierocis. Pirms katra genocīda valoda mainās. Parādās retorika. Vispirms — smalki. Pēc tam — nepārprotami.
Ebrejus nacisti dēvēja par “parazītiskiem grauzējiem.” Ruandas genocīda laikā tutsi tika saukti par “prusakiem.” Staļina režīms kulakus apzīmēja kā “utis.” Šie vārdi nav nejauši. Tie ir sagatavojoši. Tie atceļ empātijas pienākumu, izdzēšot otra cilvēka seju.
Nosaukt kādu par kaitēkli nozīmē novietot viņu ārpus morāles robežām. Tā ir ieiešana attiecībās, ko filozofs Martins Bubers sauca par “Es–Tas” (vāciski Ich–Es), kur otrs nav cilvēks, bet objekts, ko pārvaldīt, noņemt, iznīcināt. Otrs kļūst par lietu. Šāda valoda ne tikai atspoguļo cietsirdību — tā gatavo to. Tā padara to iedomājamu.
Un reiz, kad tas kļūst iedomājams, tas kļūst iespējams.
Šī erozija neattiecas tikai uz pagātni. Mēs to dzirdam arī šodien — politikā, medijos, konflikta zonās, kur dehumanizācija ir priekšnosacījums dronu triecieniem. Katru reizi, kad mēs reducējam cilvēku līdz birkai, draudam vai kategorijai, mēs noplēšam viņa seju. Un bez sejas vairs nav līdzjūtības. Nav atbildības.
Ir tikai efektivitāte. Tikai mērķi.
Empātiju erodē ne tikai sistēmas un lozungi, bet arī mūsu agrīnās dzīves emocionālā arhitektūra — un bioloģija, kas to klusībā ietekmē. Dažkārt spēja rūpēties tiek bojāta ne ideoloģijas vai pavēļu dēļ — bet dziļas mijiedarbības dēļ starp traumu un temperamentu.
Pētījumā, kas publicēts žurnālā Science (2002), psihologs Avšaloms Kaspī atklāja, ka bērni, kuri piedzīvojuši smagu vardarbību un nolaidību, biežāk attīstīja antisociālu uzvedību — īpaši, ja viņiem bija zemas aktivitātes MAO-A gēna variants, kas saistīts ar impulsu kontroli un emocionālo regulāciju.
Taču būtiski ir tas, ka pats gēns neparedzēja cietsirdību. Bīstams bija bioloģijas un agrīnās traumas savienojums — brūce kopā ar vadiem, kas veido uzvedību. Tiem, kuriem bija tāds pats gēns, bet nebija piedzīvotas agrīnas traumas, būtiski paaugstināts risks netika novērots.
Kaspī darbs mums atgādina, ka empātija nav tikai izvēle vai mācība — tā var tikt novājināta jau pirms mums ir iespēja apzināti rīkoties. Un tomēr — arī šeit nav likteņa. Ne katrs bērns, kurš tiek sāpināts, kļūst par tādu, kurš sāpinās citus. Bioloģija var nosvērt svarus, bet tā nenosaka to virzienu.
Vai empātiju var atjaunot?
Franču filozofs ar lietuviešu ebreju izcelsmi Emanuels Levinas karu pārcieta vācu gūstekņu nometnē, kur bija ieslodzīts barakā, kas paredzēta ebreju karagūstekņiem. Lai gan viņš tika pasargāts no nāves nometnēm, šī pieredze dziļi ietekmēja viņa domāšanu un radīja to, ko daži varētu saukt par paradoksālu pārliecību: ētika sākas nevis ar noteikumiem, bet ar Otra seju. Ieraudzīt seju patiesi nozīmē būt aicinātam uz atbildību.
Levinas šo sauc par fundamentālo ētisko notikumu: seja, kas mūs pārtrauc, kas mūs izceļ no sevis, kas saka: tev nav tiesību mani nogalināt. Ne kā likums, ne kā doktrīna, bet kā klātbūtne. Tā ir klusa pavēle — ne ideoloģijas vai teoloģijas izteikta, bet pamodināta brīdī, kad mēs patiesi ieraugām otru kā citu. Ieraudzīt šo seju nozīmē atpazīt dzīvību ārpus saviem ietvariem, vajadzībām, naratīviem — un reaģēt nevis ar kontroli, bet ar rūpēm.
Tā nav abstrakta ideja. Tā ir dziļi praktiska.
Psihiatrs Karls Jasperss — viens no nozīmīgākajiem eksistenciālistu filozofiem — raksta, ka patiesa empātija nav akla sentimentālība, bet gan mīlestība, kas cenšas iesaistīties, kas pieprasa, kas izaicina. Viņš runā par “Einfühlen” (burtiski — “iejūta”) — procesu, kurā mēs piedalāmies otra cilvēka pieredzē. Tā nav pasīva žēlošana, bet aktīva atzīšana. Redzēt otru nevis kā objektu, ne pat kā savas atspulgu, bet kā radikāli, noslēpumaini atšķirīgu — un tomēr cienīgu.
Tas nav viegli. Empātija ne vienmēr ir patīkama. Dažreiz tā mūs ievaino.
Bet varbūt tieši tajā slēpjas tās jēga.
Ceļā uz empātijas politiku
Vēsture mums rāda, cik viegli ir iegrimt bezdomībā. Taču tā mums piedāvā arī cerības dzirkstis.
gadā Izraēlas premjerministrs Menachems Begins un Ēģiptes prezidents Anvars Sadats, ar ASV prezidenta Džimija Kārtera starpniecību, tikās Kempdeividā. Pēc trīspadsmit dienām smagu pārrunu viņi nāca klajā ar mierlīguma ietvaru — vienošanos, kas pielika punktu gadu desmitiem ilgam karam. Kas padarīja šo izrāvienu iespējamu? Aiz diplomātijas un reālpolitikas slēpās arī kas netveramāks, bet ne mazāk izšķirošs: empātija. Vēlme — lai arī trausla — iedomāties otra ciešanas.
Varbūt empātija nav tikai privāta tikumība, bet arī politiskas nozīmes vērtība.
Tā ir būtiska demokrātijai — pašai dialoga iespējai. Tā ļauj mums uzklausīt skatījumus, kuri neatbilst mūsējiem, ieraudzīt sāpes, kuras neesam izraisījuši, un rūpēties pat tad, kad mums nav no tā nekādas personīgas jēgas.
Atbildība just
Mēs bieži lietojam vārdu “ļaunums” kā atbildi. Bet tas nav atbilde — tas ir durvju aizcirtiens. Ko nozīmē nosaukt kādu par ļaunu, ja ne apgalvojumu, ka viņš vairs nav līdzīgs mums? Tas nesniedz nedz skaidrojumu, nedz atbildību, un — būtiskākais — nedz novēršanu.
Eksistenciālā domāšana aicina uzdot dziļākus jautājumus: nevis kas ir ļauns, bet kā ļaunums kļūst iespējams.
Lielākā daļa no mums nav ļauni. Bet mēs visi esam spējīgi uz bezjūtību. Uz to, ka redzam citus kā objektus. Uz novēršanos. Izaicinājums nav pasludināt savu labestību, bet palikt nomodā — pret seju sev priekšā, pret dzīvību, kas nav mūsējā, pret stāstu, ko neesam dzīvojuši.
Empātija nav maiga. Tā nav sentimentāla. Tā ir stingra. Prasīga. Tā mūs izstiepj pretī grūtajam, nezināmajam, sāpīgajam.
Taču, kad tā ir klātesoša — patiesi klātesoša — viss mainās.
Jo tad, kad mēs pārstājam redzēt seju sev priekšā, cietsirdība kļūst iespējama.
Kad mēs atkal iemācāmies redzēt Otra seju, empātija sāk atgriezties. Sevi dziedina. Parādās iespēja runāt.
Tālākai lasīšanai
Arendt, H. (1963). Eichmann in Jerusalem: A Report on the Banality of Evil. Penguin Books.
Baron-Cohen, S. (2011). Zero Degrees of Empathy: A New Theory of Human Cruelty. Allen Lane.
Baron-Cohen, S., & Wheelwright, S. (2004). The Empathy Quotient: An Investigation of Adults with Asperger Syndrome or High Functioning Autism, and Normal Sex Differences. Journal of Autism and Developmental Disorders, 34, 163-175.
https://doi.org/10.1023/B:JADD.0000022607.19833.00
Buber, M. (1923) I and Thou, trans. W. Kaufmann, Edinburgh: T. and T. Clark, 1970.
Caspi, A., McClay, J., Moffitt, T. E., Mill, J., Martin, J., Craig, I. W., … & Poulton, R. (2002). Role of genotype in the cycle of violence in maltreated children. Science, 297(5582), 851–854. https://doi.org/10.1126/science.1072290
Christie, D.J., Morrison, D.M. (2021). Empathy and Peace. In: Standish, K., Devere, H., Suazo, A., Rafferty, R. (eds) The Palgrave Handbook of Positive Peace. Palgrave Macmillan, Singapore. https://doi.org/10.1007/978-981-15-3877-3_50-1
Jaspers, K. (1951) The Way to Wisdom, trans. R. Marsheim, New Haven, CT: Yale University Press.
Levinas, E. (1969). Totality and Infinity: An Essay on Exteriority (A. Lingis, Trans.). Duquesne University Press.
Milgram, S. (1974). Obedience to Authority: An Experimental View. Harper & Row.
Stein, E. (1989). On the Problem of Empathy (W. Stein, Trans.). ICS Publications. (Original work published 1917)
Zimbardo, P. (2007). The Lucifer Effect: Understanding How Good People Turn Evil. Random House.
