Eksistenciālā terapija ir filozofiska pieeja konsultēšanai un psihoterapijai, kas fokusējas uz cilvēka dzīves pieredzi, ar to saistītajiem izaicinājumiem un iekšējām cīņām. Tās pamatā ir ideja, ka katrs indivīds ir atbildīgs par savas dzīves jēgas un mērķa veidošanu. Eksistenciālā psihoterapija ir daudzveidīga un dinamiska metode – daži speciālisti to uztver kā attieksmi vai vispārēju terapeitisku orientāciju, kamēr citi to uzskata par atsevišķu un specifisku pieeju psihoterapijā.
Eksistenciālās terapijas būtība un pieeja
Eksistenciālā terapija galvenokārt ir saistīta ar cilvēkiem, kuri piedzīvo ciešanas vai ir nonākuši krīzes situācijā. Tās mērķis ir ne tikai mazināt ciešanas, bet arī palīdzēt cilvēkam pārvarēt neizbēgamos dzīves izaicinājumus jēgpilnākā, autentiskākā un konstruktīvākā veidā. Daži eksistenciālie terapeiti izmanto uz konkrētiem simptomiem vai problēmām orientētu pieeju, savukārt citi iesaistās plašākā eksistences izpētē bez konkrētiem terapeitiskiem mērķiem.
Eksistenciālā pieeja terapijāi ietver fundamentālu jautājumu izpēti par cilvēka esības būtību. Tā prasa aktīvu līdzdalību gan no terapeita, gan klienta, lai kopīgi risinātu eksistenciālos jautājumus, izprastu savu vietu pasaulē un izvērtētu savu rīcību sekas, balstoties uz patiesību un realitāti. Pieņemot šo perspektīvu ar atvērtību un apzinātību, tā var kļūt ne tikai par terapeitisku pieeju, bet arī par pilnvērtīgu dzīvesveidu.
Eksistenciālajā psihoterapijā īpaša uzmanība tiek pievērsta klienta dzīves un pieredzes izpētei, kas balstīta uz atbalstu un sadarbību. Būtisku lomu spēlē terapeitiskās attiecības, kā arī klienta attiecību ar apkārtējo vidi pārskatīšana ārpus terapijas sesijām. Eksistenciālā terapija uzsver cilvēka kā veseluma nozīmi, kur visa pieredze tiek uztverta kā savstarpēji saistīta ar eksistences pamatbūtību.
Šīs metodes mērķis ir palīdzēt cilvēkam izprast, kā viņi veido savu identitāti, pieņem lēmumus un saglabā savu unikālo eksistences veidu pasaulē. Tā atzīst cilvēka pieredzes mainīgo un nereti pretrunīgo raksturu, mudinot uz dziļu zinātkāri par cilvēciskās būtības būtību. Galu galā eksistenciālā terapija pievēršas būtiskiem cilvēka eksistences jautājumiem, tostarp pašidentitātei, mērķim, brīvai gribai, mirstībai un dzīves jēgai, veicinot dziļāku izpratni par to, kā pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi.
Eksistenciālās terapijas termina izcelsme un filozofiskās saknes
Cilvēka eksistences izpēte ir bijusi uzmanības centrā jau kopš antīkajiem laikiem, īpaši sengrieķu filozofijā. Grieķu mitoloģijā, līdzīgi kā Bībeles sižetos, atrodami stāsti, kas piedāvā vadlīnijas eksistenciālo jautājumu risināšanai. Tomēr sengrieķu filozofi, kas praktizēja “gudrības mīlestību”, pievērsās sistemātiskākai un praktiskākai pieejai, lai izprastu cilvēcisko pieredzi un tās būtību. Viņu mērķis bija iegūt dziļāku gudrību par cilvēka eksistenci, kas pārsniedz mitoloģijas piedāvātos skaidrojumus.
Eksistenciālās psihoterapijas saknes ir meklējamas 19. gadsimta filozofijā, īpaši tajos filozofos, kuri koncentrējās uz cilvēka esības izpēti. Sērens Kjerkegors un Frīdrihs Nīče ir divas nozīmīgas figūras, kas saistītas ar eksistenciālās filozofijas un terapijas pirmsākumiem. Lai gan viņu uzskati atšķīrās daudzos aspektos, viņiem bija kopīga apņemšanās izprast realitātes būtību un individuālo pieredzi.
Kjerkegors uzskatīja, ka iekšējā gudrība un individuāla pašizpratne ir atslēga cilvēka neapmierinātības un ciešanu pārvarēšanai.
Nīče ieviesa brīvas gribas un personīgās atbildības ideju, uzsverot nepieciešamību pārvarēt sabiedrības uzspiestos ierobežojumus un veidot savu unikālo eksistences ceļu.
gadsimtā šīs idejas tika tālāk attīstītas, īpaši tādu filozofu darbos kā Žans Pols Sartrs un Martins Heidegers, kuri sāka pētīt interpretācijas un izpētes lomu dziedināšanas procesā.
Heidegers un Sartrs bija vienisprātis, ka esamība ir pirms būtības. Tas nozīmē, ka cilvēka eksistence – mūsu vienkāršā klātbūtne pasaulē – ir būtiskāka par jebkuru iepriekš noteiktu identitāti vai būtību. Mūsu būtība tiek veidota caur izvēlēm, mijiedarbību ar apkārtējo pasauli un mūsu pašu interpretāciju par dzīvi.
Turpmākajās desmitgadēs citi ievērojami domātāji, piemēram, Martīns Būbers, Karls Jasperss, Simona de Bovuāra, Moriss Merlo-Pontī, un citi, pievērsās indivīda subjektīvās pieredzes nozīmei psiholoģiskās labklājības sasniegšanā. Viņi uzsvēra attiecību, autentiskuma un cilvēka esības izpētes nozīmi terapeitiskajā procesā.
Šīs filozofiskās idejas kalpoja par pamatu eksistenciālajai terapijai, veidojot unikālu pieeju, kas palīdz indivīdiem atrast personisko jēgu, pieņemt brīvību un atbildību par savu dzīvi un pārvarēt eksistenciālos izaicinājumus.
Mēs kā cilvēki pastāvīgi esam transformācijas un evolūcijas stāvoklī. Būtiskākā cilvēka īpašība ir tā dinamiskā, pašrefleksīvā un pastāvīgi mainīgā daba. Mūsu eksistence un spēja pārveidoties, apzināties un mācīties ir ārkārtīgi svarīga. Būt dzīviem ir mūsu būtības pamats, un tas dod mums iespēju pielāgoties un augt.Eksistenciālā terapija ir konsultēšanas vai psihoterapijas veids, kas balstās uz fenomenoloģiskās un eksistenciālās filozofijas idejām, vērtībām un principiem. Šo filozofiju uzmanības centrā ir tādas “galvenās problēmas” kā personīgā brīvība, jēgas meklējumi un jautājumi, kas saistīti ar ļaunumu, izolētību, ciešanām, vainas apziņu, trauksmi, bezcerību un nāvi. Eksistenciālajā terapijā fenomenoloģiju izmanto, lai izpētītu šīs galvenās problēmas un izprastu indivīda pieredzi, ko viņš gūst, atrodoties pasaulē. Process sākas ar savu priekšstatu apturēšanu, lai pilnībā izprastu citas personas subjektīvo realitāti.
Eksistenciālo terapiju bieži meklē cilvēki, kas pārdzīvo eksistenciālu krīzi – īpašus apstākļus, kuros ir apdraudēta cilvēka izdzīvošanas, drošības, identitātes vai nozīmīguma pamatjēga. Šie eksistenciālie draudi var būt fiziski, sociāli, emocionāli vai garīgi. Tie var būt vērsti pret sevi, citiem, pasauli kopumā vai idejām un priekšstatiem, ar kuriem mēs dzīvojam. Tie liek mums apšaubīt un apšaubīt mūsu dziļi iesakņojušos uzskatus vai vērtības. Tā kā cilvēka eksistence nepārtraukti mainās, mums ir dabiska tendence piedzīvot šādus eksistenciālus izaicinājumus vai krīzes visa mūža garumā. Eksistenciālajā terapijā šie dezorientējošie un trauksmi provocējošie krīzes periodi tiek uztverti gan kā bīstama pāreja, gan kā iespēja transformācijai un izaugsmei.
Eksistences četras dimensijas (sfēras)
Viens no svarīgākajiem orientieriem un praktiskajiem rīkiem eksistenciālajā terapijā ir Ludviga Binsvangera skatījums uz galvenajām eksistences sfērām, kuru vēlāk paplašināja Emmy van Deurzen-Smith. Šīs dimensijas var iedomāties kā savstarpēji krustojošos apļus, kur katra sfēra ietekmē mūsu pasaules uztveri un attiecības ar citiem.
Umwelt (Fiziskā sfēra)
Šī dimensija attiecas uz dabisko vidi, kurā dzīvojam – mūsu ķermeni, apkārtni un dabas ietekmi. Kādam cilvēkam mērena vēja pūsma un ikdienas ritms var radīt harmonijas sajūtu, kamēr cits var pastāvīgi raizēties par veselību, drošību vai apkārtējo vidi. Eksistenciālajā terapijā šīs reakcijas tiek pētītas, jo tās atklāj, kā interpretējam un reaģējam uz fiziskās pasaules sniegtajiem izaicinājumiem un iespējām.
Mitwelt (Sociālā sfēra)
Šī dimensija aptver attiecības, kultūru, sabiedrību un mijiedarbību ar draugiem, ģimeni, kolēģiem un pat svešiniekiem. Dažiem šī pasaule var šķist piederības un pieņemšanas pilna, kamēr citi piedzīvo atsvešinātību, neuzticēšanos vai vientulību. Eksistenciālajā terapijā mēs aplūkojam šos dinamiskos procesus, lai labāk izprastu dziļākus uzskatus par uzticību, cieņu, tuvību un emocionālo distanci.
Eigenwelt (Personīgā sfēra)
Šī dimensija skar to, kā mēs uztveram paši sevi – mūsu pašcieņu, emocionālo drošību un identitātes izjūtu. Tā ietver arī tuvās attiecības ar cilvēkiem, kuri mums ir vissvarīgākie. Šīs intīmās saiknes var sniegt mērķa un piepildījuma sajūtu, bet var arī radīt iekšēju spriedzi, šaubas vai nemieru. Izpratne par to, kā mēs redzam paši sevi un kā tas ietekmē mūsu attiecības, ir viens no būtiskākajiem soļiem eksistenciālajā terapijā.
Überwelt (Garīgā vai ideoloģiskā sfēra)
Šo dimensiju ieviesa Emmy van Deurzen, lai iekļautu vērtības, ideālus un vispārējos uzskatus par dzīvi, nāvi, morāli un eksistences nozīmi. Tā var, bet ne obligāti ietvert reliģisku ticību. Galvenais šīs dimensijas aspekts ir tas, ka mūsu pārliecības un dzīves filozofija ietekmē mūsu spēju pārvarēt ciešanas, izjust gandarījumu un tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.
Četru dimensiju nozīme terapijā
Pētot šīs četras eksistences dimensijas, terapeits un klients var izgaismot neapzinātas domāšanas shēmas, cerības un bažas, kas ietekmē dzīves kvalitāti. Šī izpēte dod iespēju pārskatīt iepriekšējos pieņēmumus un noskaidrot, kā tie var būt saistīti ar pašreizējiem dzīves izaicinājumiem.
Eksistenciālajā terapijā šīs dimensijas tiek izmantotas kā rīks dziļākai pašizpratnei, izvēļu pārskatīšanai un ceļa atrašanai uz autentiskāku un jēgpilnāku dzīvi.
Eksistenciālās terapijas process
Eksistenciālās terapijas laikā psihoterapeits un klients iesaistās kopīgā un izzinošā dialogā, kur terapeits sniedz profesionālu palīdzību klientam, kurš meklē atbalstu. Būtisks terapijas aspekts ir veidot gādīgas, godīgas, atbalstošas un empātiskas, tomēr izaicinošas attiecības starp terapeitu un klientu, jo šīm attiecībām ir izšķiroša nozīme terapeitiskajā procesā.
Eksistenciālā terapija pēta, kā cilvēka pašreizējās sajūtas, domas un mijiedarbība izgaismo viņa pagātnes pieredzi, ikdienas realitāti un nākotnes vēlmes. Šī pieeja apvieno cieņpilnu, līdzjūtīgu un reālistisku attieksmi ar fenomenoloģisku novērošanu, ļaujot terapeitam izprast un efektīvi risināt klienta eksistences veidu pasaulē.
Tā vietā, lai mēģinātu izvairīties no grūtībām vai tās mazinātu, eksistenciālā terapija aicina tās uztvert kā iespēju gūt jaunas atziņas. Cilvēciskās problēmas tiek skatītas kā mīklas, kas palīdz izprast plašāku dzīves ainu. Pievēršoties šīm problēmām ar zinātkāri un atvērtību, iespējams padziļināt izpratni par sevi un savu vietu pasaulē.
Eksistenciālie terapeiti izvairās no savu uzskatu un vērtību uzspiešanas klientiem. Tā vietā viņi var vērst uzmanību uz nekonsekvencēm, pretrunām vai paradoksiem klienta domās un uzvedībā. Ja nepieciešams, terapeits var konstruktīvi konfrontēt pašdestruktīvu vai kaitīgu uzvedību, lai palīdzētu klientam to apzināties un pārvarēt.
Daži terapeiti var izvēlēties konfrontēt kaitīgu uzvedību, savukārt citi var izvairīties no pieredzes vai izpausmju kategorizēšanas kā pozitīvas vai negatīvas. Eksistenciālās terapijas galvenais mērķis ir palīdzēt klientiem izprast savas problēmas plašākā kontekstā un sniegt viņiem iespēju apzināties, pieņemt un izmantot savu brīvību un atbildību vai nu mainīt, vai pieņemt savus pašreizējos apstākļus. Tas var ietvert spēju iecietīgi izturēties pret savu realitāti, apstiprināt savu izvēli un pieņemt savu eksistences veidu pasaulē.
Eksistenciālās terapijas mērķis ir dot klientam iespēju pilnīgāk izprast savu iekšējo pieredzi, subjektivitāti un būt klātesošam tagadnes brīdī. Tas ietver pastāvīgi mainīgu domu, sajūtu un emociju plūsmu, kā arī pagātnes un nākotnes ietekmes izpēti uz tagadni. Terapija mudina klientus apzināti pētīt un risināt šīs saiknes, veicinot dziļāku pašizpratni un dzīves jēgas izpratni.
Lai atvieglotu terapeitisko procesu, eksistenciālā terapija koncentrējas uz klienta iekšējās pieredzes izpratnes veicināšanu un tās saikni ar pagātni, tagadni un nākotni, palīdzot klientam atrast skaidrību, līdzsvaru un autentisku dzīves virzību.
Ar ko eksistenciālā terapija atšķiras no citiem psihoterapijas veidiem?
Eksistenciālā terapija ir unikāla pieeja psihoterapijai, kas koncentrējas uz terapeitiskajām attiecībām, tiešo pieredzi un cilvēka eksistences filozofiskajiem un fenomenoloģiskajiem aspektiem. Atšķirībā no citām psihoterapijas metodēm, tā mazāk koncentrējas uz diagnosticēšanu vai ātru simptomu atvieglošanu. Tā vietā tā uztver tādus simptomus kā trauksme, depresija vai dusmas kā nozīmīgas reakcijas uz indivīda pašreizējiem apstākļiem un personīgo vēsturi. Eksistenciālās terapijas mērķis nav nomākt vai novērst šos simptomus, bet gan padziļināti izpētīt to nozīmi.
Šī pieeja ir vairāk pētnieciska nekā uz konkrētu mērķi orientēta, un tās uzdevums ir izprast un aprakstīt cilvēka ciešanas, nevis analizēt, izskaidrot, ārstēt vai dziedināt tās tradicionālā psihoterapijas izpratnē.
Kādas tehnikas un metodes izmanto eksistenciālajā terapijā?
Eksistenciālā terapija neatbalsta striktu metožu kopumu, un daži terapeiti var no iepriekš izstrādātām tehnikām pilnībā izvairīties, lai saglabātu terapeitisko attiecību integritāti un autentiskumu.
Tomēr viena no galvenajām izmantotajām metodēm ir fenomenoloģiskā pieeja, kurā terapeits cenšas būt pilnībā klātesošs, sadarbojoties ar klientu bez aizspriedumiem un iepriekšējiem pieņēmumiem.
Papildus tam eksistenciālie terapeiti bieži izmanto šādas pamatprasmes:
Empātiskā refleksija – terapeits palīdz klientam labāk izprast un izteikt savas sajūtas un domas.
Sokrātiskā iztaujāšana – terapeits uzdod dziļus, atvērtus jautājumus, lai rosinātu klienta pašrefleksiju un domāšanu.
Aktīvā klausīšanās – terapeits ne tikai uzklausa, bet arī veicina klienta pašizziņas procesu caur apzinātu klātesamību.
Daži eksistenciālie terapeiti integrē elementus no psihodinamiskās terapijas, kognitīvi biheiviorālās terapijas, uz personu vērstās terapijas, somatiskās pieejas un geštalta terapijas, pielāgojot pieeju katra klienta individuālajām vajadzībām. Galvenais mērķis ir palīdzēt klientam izprast un pieņemt savu pašreizējo pieredzi viņa dzīves kontekstā.
Kādi ir eksistenciālās terapijas mērķi?
Eksistenciālās terapijas galvenais mērķis ir palīdzēt klientiem godīgi, atklāti un vispusīgi izpētīt viņu dzīves pieredzi. Šajā kopīgajā izziņas procesā klienti var iegūt skaidrāku izpratni par savu pieredzi un tajā ietverto jēgu.
Šī pašizpēte ļauj cilvēkiem saskarties ar dziļiem filozofiskiem, garīgiem un eksistenciāliem jautājumiem, kā arī atrast risinājumus praktiskiem ikdienas dzīves izaicinājumiem.
Pilnvērtīgi piedaloties šajā atbalstošajā, izzinošajā un izaicinošajā procesā, klienti var:
Izprast savu eksistenci un tās nozīmi.
Pieņemt atbildību par savu dzīvi un izvēlēm.
Attīstīt dziļāku autentiskumu un dzīves piepildījumu.
Galu galā eksistenciālā terapija palīdz indivīdam atrast jēgu, patiesumu un iekšēju līdzsvaru, kas ļauj viņam dzīvot pilnvērtīgāk un apzinātāk.
Kas var gūt labumu no eksistenciālās pieejas terapijā?
Eksistenciālā terapija var būt noderīga dažādiem cilvēkiem un izmantota plašā problēmu un izaicinājumu diapazonā. Tā var būt efektīva darbā ar:
- Indivīdiem (bērniem, pieaugušajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem)
- Pāriem un ģimenēm
- Grupām un organizācijām
Šī pieeja tiek praktizēta dažādās vidēs, tostarp klīnikās, slimnīcās, privātpraksēs, darba vietās, organizācijās un sabiedrībā.
Eksistenciālā terapija atzīst indivīda eksistenci savstarpēji saistītā kontekstā ar pasauli, tāpēc tā var būt īpaši noderīga cilvēkiem no dažādām vidēm un kultūrām.
Lai gan šī terapija ir īpaši piemērota tiem, kas vēlas izpētīt savu filozofisko nostāju attiecībā uz dzīvi, tā var nebūt labākā izvēle pacientiem, kuriem nepieciešams ātrs atvieglojums no smagiem psihiskiem simptomiem. Tomēr eksistenciālā terapija joprojām var būt noderīga:
- Cilvēkiem, kuri piedzīvo smagas psiholoģiskas, garīgas vai eksistenciālas krīzes
- Kā papildinājums psihiatriskajiem medikamentiem
- Kā patstāvīga terapijas pieeja pašizziņai un emocionālajai izaugsmei
Kādi ir zinātniskie pierādījumi par eksistenciālās terapijas efektivitāti?
Pētījumi liecina, ka noteiktas eksistenciālās terapijas formas uzlabo labklājību un jēgas izjūtu konkrētām klientu grupām (1). Turklāt arvien pieaug pierādījumu bāze, kas rāda, ka eksistenciālā terapija var sniegt līdzīgus rezultātus kā citas psihoterapijas metodes (2).
Šie atklājumi ir saskanīgi ar gadu desmitiem veiktajiem psihoterapijas pētījumiem, kas liecina, ka lielākā daļa terapiju ir līdzīgi efektīvas un ka individuālas klienta īpašības un vēlmes ir būtiskas, izvēloties piemērotāko pieeju (3).
Turklāt pētījumi norāda, ka:
Siltas, empātiskas un atbalstošas attiecības starp terapeitu un klientu ir izšķirošs faktors pozitīviem terapeitiskiem rezultātiem (5).
Eksistenciālās terapijas uzsvars uz jēgas atrašanu un veidošanu ir nozīmīgs efektīvas ārstēšanas faktors (4).
Šie atklājumi atbalsta eksistenciālās terapijas vērtību un efektivitāti, padarot to par spēcīgu instrumentu pašizpētei, emocionālajai izaugsmei un dzīves jēgas meklējumiem.
Atsauces:
Vos, J., Craig, M., & Cooper, M. (2014). Existential therapies: A meta-analysis of their effects on psychological outcomes. Journal of Consulting and Clinical Psychology, 83(1), 115-128. doi: 10.1037/a0037167
Rayner, M., & Vitali, D. (in press). Short-term existential psychotherapy in primary care: A quantitative report. Journal of Humanistic Psychology. [Spanish translation published as Rayner, M. y Vitali, D. (2015). Psicoterapia existencial de corto plazo en atención primaria: Un reporte cuantitativo. Revista electrónica Latinoamericana de Psicologia Existencial “Un enfoque comprensivo del ser”. N° 11. Octubre.]
Seligman, M. E. P. (1995). The effectiveness of psychotherapy: The Consumer Reports study. American Psychologist, 50(12), 965–974.
Wampold, B. E., & Imel, Z. E. (2015). The Great Psychotherapy Debate: The Evidence for What Makes Psychotherapy Work (2nd ed.). New York: Routledge.
Norcross, J. C., & Lambert, M. J. (2011). Evidence-based therapy relationships. In J. C. Norcross (Ed.), Psychotherapy relationships that work: Evidence-based responsiveness (2nd ed., pp. 3-21). New York: Oxford University.
