Daži cilvēki terapijā nonāk tāpēc, ka ir noticis kaut kas skaidri nosaucams. Zaudējums. Attiecību sabrukums. Izdegšanas vai depresijas periods. Lēmums, no kura vairs nevar izvairīties. Iemesls ir redzams. Arī darbam jau sākumā ir noteikta forma.
Citi atnāk ar kaut ko tādu, ko es labi atpazīstu, bet ko ir grūtāk ietvert klīniskā valodā.
No malas dzīve var šķist pietiekami sakārtota. Darbs turpinās. Pienākumi tiek pildīti. Citi šo cilvēku varētu raksturot kā veiksmīgu, spējīgu, savāktu. Taču zem tā visa ir klusāks, privātāks nemiers. Sajūta, ka dzīve, kas ir uzbūvēta, vairs nav saistīta ne ar ko patiesi dzīvu vai īstu.
“Kāda tam visam jēga?” — nevis kā retorisks jautājums, bet kā kaut kas patiess, uz ko cilvēks nespēj atbildēt un ko nespēj pārstāt sev uzdot.
Esmu daudz reižu sēdējis kopā ar šo jautājumu — dažādās formās, ar dažādiem cilvēkiem. Krīze ne vienmēr ienāk skaļi. Dažkārt tā parādās kā lēns virziena zudums. Tas, kas reiz bija svarīgs, vienkārši pārstāj būt svarīgs, un neviens īsti nevar pateikt, kad tas notika. Tas var izskatīties pēc trauksmes vai depresijas. Cilvēks jau var būt mēģinājis to ārstēt, un ārstēšana var būt palīdzējusi simptomiem, bet dziļāko jautājumu atstājusi neskartu.
Mana izglītība sākās psiholoģijā. Pēc tam gandrīz divdesmit gadus pavadīju biznesa vidē, pirms atgriezos konsultēšanā un vēlāk eksistenciālajā terapijā, kur pašlaik pabeidzu klīnisko apmācību NSPC un Middlesex University Londonā.
Es to pieminu tāpēc, ka tas ietekmē to, kā es strādāju. Esmu bijis telpās, kur cilvēki demonstrē kompetenci, vienlaikus klusībā brūkot kopā. Es zinu, kā izskatās dzīve, kas pēc visiem ārējiem rādītājiem ir kārtībā, bet iekšēji šķiet tukša. Šī atpazīšana ir daļa no tā, ko es ienesu terapeitiskajā telpā — līdzās personcentrētai, humānistiskai, kognitīvi biheiviorālai un psihodinamiskai izpratnei, kas dod plašu, integratīvu pamatu darbam.
Tomēr tieši eksistenciālā pieeja man ļāva skaidrāk sastapties ar jautājumiem, kurus arvien no jauna dzirdēju zem diagnostiskajām kategorijām — jautājumiem, kurus ar domāšanas pārstrukturēšanu vien nevar aizsniegt. Ne tāpēc, ka citas pieejas būtu nepareizas. Bet tāpēc, ka ne visi cilvēki cieš no traucējuma. Dažkārt cilvēks cieš no jautājuma.
Eksistenciālā terapija šo jautājumu uztver nopietni. Tā neuzskata bezjēdzības sajūtu tikai par simptomu, kas jānovērš. Tā nepieņem, ka cilvēks, kurš nespēj atrast jēgu, vienkārši domā par dzīvi nepareizi. Dažkārt cilvēks savu situāciju redz sāpīgi precīzi. Darbs nav viņu atrunāt no tā, ko viņš redz. Darbs ir radīt pietiekami daudz vietas, lai par to varētu runāt godīgi — un no šī godīguma sāktu pamanīt, kas tomēr vēl ir svarīgs un kādu dzīvi būtu vērts veidot.
Šajā darbā parādās nevis abstrakti filozofiski jautājumi, bet ļoti konkrēti dzīves jautājumi. Vai karjera, kas būvēta divdesmit gadus, patiesībā atspoguļo to, kas es esmu? Vai attiecības turpina pastāvēt tuvības dēļ vai tikai ieraduma pēc? Ko nozīmē nonākt krustcelēs, kur neviens cits nevar izvēlēties manā vietā? Ko darīt, ja iepriekšējie izdzīvošanas veidi — būt aizņemtam, veiksmīgam, vajadzīgam, neaizstājamam — paši kļuvuši pārāk dārgi?
Es uzmanīgi klausos tajā, kas jau ir klātesošs, bet vēl nav pilnībā atzīts. Cilvēks var stāstīt savu dzīvi vienā veidā, kamēr ķermenis, enerģija, pauzes un vilcināšanās stāsta kaut ko citu. Var parādīties pamests radošs darbs. Ētiskas pārliecības, kas ilgstoši bijušas apspiestas. Attiecības, kurām joprojām ir nozīme, lai gan tās atstātas novārtā. Tas ne vienmēr kļūst par lielu atklāsmi. Biežāk tās ir piesardzīgas, nepilnīgas norādes — klusi signāli par to, ko varētu nozīmēt godīgāka dzīve.
Man ir svarīgi precizēt: eksistenciālā valoda dažkārt mēdz pārspīlēt individuālo brīvību. Cilvēks neizvēlas tukšā telpā. Ekonomiskais spiediens, ģimenes vēsture, trauma, kultūras konteksts, strukturāla nevienlīdzība — tas viss ierobežo to, kas cilvēkam patiešām ir pieejams. Terapija, kas to ignorē filozofiskas abstrakcijas vārdā, nav nopietna terapija. Es strādāju eksistenciālā ietvarā tāpēc, ka tas, manuprāt, aizsniedzas tālāk par daudzām alternatīvām, nevis tāpēc, ka brīvība būtu viss stāsts.
Tas, ko es piedāvāju, nav gatava dzīves jēga. Jēgu nevar iedot no ārpuses. Agrāk savā apmācībā es to mēģināju, un tas nestrādā. Es piedāvāju telpu, kurā smagākie jautājumi nav jāpadara maigāki un nav jāatrisina pārāk ātri. Telpu, kurā var godīgi runāt par plaisu starp dzīvi, kuru cilvēks dzīvo, un dzīvi, kuru viņš nojauš kā iespējamu. Runāt par šo plaisu, netiekot padarītam par diagnozi tikai tāpēc, ka cilvēks to pamana.
No turienes kaut kas var sākt mainīties. Ne vienmēr dramatiski. Bieži tā ir lēna pārorientēšanās — atgriešanās pie rūpēm, saistībām un attiecībām, kurām ir īsts svars, pat ja pilnīga pārliecība nav pieejama. Dažkārt tā ir pirmoreiz piedzīvota dzīvīguma sajūta. Dažkārt — sajūta, kas atgriežas pēc ilgas prombūtnes.
Uz to šis darbs arī ir vērsts.
Nevis uz gatavām atbildēm.
Bet uz godīgāku veidu, kā dzīvot ar jautājumiem.
