Svarīgs precizējums: Pirmkārt, jāatzīmē, ka ne visi medicīnas speciālisti pieiet cilvēka emocijām vienkāršotā veidā. Ir ārsti, kuri izprot psihofizioloģisko procesu sarežģītību, cenšas ņemt vērā pacienta dzīves pieredzi un apstākļus, kā arī neierobežo ārstēšanu tikai ar medikamentu izrakstīšanu. Taču, diemžēl, šāda iedziļināta pieeja nav vispārpieņemta. Šajā rakstā uzmanība pievērsta tiem speciālistiem, kuri patoloģizē emocijas, tādējādi radot riskus pacientiem.
Šaurs medicīniskais skatījums uz emocijām
Gadsimtiem ilgi medicīna ir centusies pārvarēt nezināmo un neredzamo, sākot no viduslaiku epidēmijām līdz 19. gadsimta mikroorganismiem, kurus nebija iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci.
Mūsdienās jauno “neredzamo ienaidnieku”, kas raisa dažu ārstu bažas, var uzskatīt par emocijām.
21. gadsimtā medicīnai rodas jauns izaicinājums: kā ņemt vērā cilvēka subjektīvo pieredzi, ja tā neietilpst klīniskajās skalās un laboratorisko testu rādītājos?
Cenšoties klasificēt trauksmi un stresu kā slimības, medicīna bieži pārāk vienkāršo sarežģīto cilvēka eksistences ainavu.
Kāpēc tas notiek?
Medicīna vienmēr ir orientējusies uz precizitāti: ja pastāv simptoms, ārsts cenšas atrast tā fizioloģisko cēloni. Taču, ja redzams cēlonis nav atrodams, simptomi bieži tiek saistīti ar psihi un reducēti līdz “nerviem” vai “vienkāršai trauksmei”.
Šāda pieeja šķiet pievilcīga savā vienkāršībā – ja laboratorijas analīzes ir normas robežās, problēma ir “galvā”. Bet vai tas nav pārāk vienkāršots skatījums uz sarežģīto cilvēka pieredzi?
Kā tas izpaužas praksē?
Pacients sūdzas par galvassāpēm, asinsspiediena svārstībām, muskuļu spazmām vai gremošanas traucējumiem, bet izmeklējumi neuzrāda nekādas novirzes.
Ārsta reakcija bieži ir:
“Tas ir neirotisks simptoms.”
“Jūs pārāk daudz uztraucaties.”
“Izrakstīsim nomierinošos līdzekļus.”
Bet vai šāda pieeja patiesi atspoguļo notiekošā dziļumu?
Emocijas un ķermenis: nešķirama saikne
Mūsdienu pētījumi, tostarp Bessela van der Kolka (“Ķermenis visu atceras”) un Pītera Levina darbi, apliecina ciešo saikni starp emocijām un somatiskajām izpausmēm.
Piedzīvots stress, traumatiska pieredze un ilgstoši emociju konflikti var ietekmēt imūnsistēmu, endokrīno un citas organisma sistēmas.
Ja medicīna katru neizskaidrojamo simptomu reducē līdz “nerviem”, pacients tiek atstumts no visaptverošas diagnostikas un pilnvērtīgas palīdzības.
Trauksme – signāls, nevis kļūme “mehānismā”
Viena no biežākajām kļūdām ir trauksmes uzskatīšana par kļūdainu reakciju, kas vienkārši jāizslēdz ar medikamentiem.
Taču eksistenciālisti, piemēram, Kjērkegors, Heidegers un Sartrs, uzskatīja, ka trauksme izriet no pašas cilvēka eksistences, tostarp brīvības un izvēles neizbēgamības apzināšanās.
Ja ārsts uztver trauksmi tikai kā ķīmisku nelīdzsvarotību, ko var “labot” ar zālēm, tiek ignorēts tās dziļākais saturs:
- Iekšējā konflikta signāls
- Uzkrāta stresa sekas
- Aicinājums pievērst uzmanību savām emocijām un pieredzei
Psihonalitiki jau kopš sākuma ir uzskatījis emocionālās reakcijas par signālu iekšējiem konfliktiem (Freids, 1923).
Ja mēs šo pieredzi automātiski klasificējam kā patoloģiju, mēs ignorējam tās eksistenciālo un psiholoģisko nozīmi.
“Nevroze” kā stigmatizējoša etiķete
Ilgu laiku psihiatrijā tika izmantots termins “nevroze”, kas apzīmēja funkcionālas psiholoģiskas problēmas bez organiskā pamata.
Pakāpeniski šis jēdziens tika izslēgts no DSM-5 un ICD-10/11, taču daudzi ārsti joprojām izmanto šo terminu, ja nespēj atrast skaidru fizioloģisku izskaidrojumu simptomiem.
Šāda stigmatizācija var radīt pacientam sajūtu, ka viņa ciešanas nav pietiekami nopietnas, kas grauj uzticību medicīnas sistēmai.
Cilvēciska pieeja pacientam
Psiholoģija un psihoterapija jau sen ir norādījusi, ka trauksme un stress var ietekmēt veselību, taču tas nenozīmē, ka emocijas pašas par sevi ir patoloģija.
Kad pacientam tiek pateikts:
“Jums vienkārši ir trauksmes traucējumi.”
“Jūs pārspīlējat.”
“Tie ir tikai stresa sekas.”
Viņš saņem slēptu vēstījumu, ka viņa emocionālā pieredze ir mazvērtīga.
Kāpēc nevar visu reducēt uz psihi?
Ja pacientam tiek uzspiesta etiķete “hipohondriķis” vai “fobijas slimnieks”, viņš var atteikties no turpmākas medicīniskās palīdzības, pat ja viņam patiešām ir nepieciešama ārstēšana.
Ir gadījumi, kad:
Onkoloģijas un autoimūno slimību pacienti ilgu laiku nevar saņemt adekvātu palīdzību, jo viņu simptomi tiek interpretēti kā nervu traucējumi.
Ārsti nav psihoterapeiti, taču izpratne par ķermeņa un psihes mijiedarbību var uzlabot pacienta pieredzi un ārstēšanu.
Empātija kā tilts starp medicīnu un psihi
Mēs dzīvojam laikā, kad jebkura emocionālā reakcija var tikt patologizēta un “konservēta” diagnozēs un receptēs.
Eksistenciālisti uzskatīja, ka trauksme nav slimība, bet cilvēka esības neatņemama daļa.
Patiesa ārsta misija nav vienkārši novērst simptomus, bet atbalstīt pacientu, lai viņš spētu dzīvot, apzinoties savas emocijas, nevis izjūtot tās kā traucēkli.
Tikai tad medicīna būs ne tikai klīniski efektīva, bet arī cilvēciska.
Share
Related Posts
